Dāvana visvājākajam jeb mikrouzņēmumu nodoklis vismazākajam

Pēdējā laika aktīvās ņemšanās ap mikrouzņēmumu nodokli atsauc atmiņā kādu bērnībā populāru multiplikācijas filmu „Dāvana visvājākajam”. Tās pamatā ir stāsts, ka mežā visi cīnās savā starpā, ērglis grib noķert zaķi, tad vilks to dzenā, kā arī lapsa tam dzenas pakaļ. Lauva grib, lai mežā visi dzīvo draudzīgi viens ar otru, un viņš izdomā viltīgu plānu, nosūtot meža iemītniekiem kasti ar uzrakstu „Dāvana visvājākajam”. Meža pastnieks dzenis apstaigā meža zvērus un prasa, kurš ir visvājākais? Beigās tas nonāk pie zaķa, kas saka, ka ir visvājākais. Tomēr, pie dāvanas zaķis netiek, jo pēkšņi gan lapsa, gan meža cūka, gan vilks grib paši būt visvājākais. Kad kaste tiek atvērta, visi ierauga, ka iekšā sēž lauva, un visi aizmūk, izņemot zaķi. Kad lauva vaicā zaķim: „Kāpēc Tu neaizbēgi”, zaķis atbild: „Tāpēc, ka es esmu visvājākais”.

Līdzīgi mums ir sanācis ar mikrouzņēmumu nodokli. Sākumā mēs ar to gribējām palīdzēt visvājākajam (lasi: mazajam biznesam). Praksē, vājāki izrādījušies “meža cūkas, viltīgās lapsas un galu galā arī vilki” pieteikušies šai „dāvanai”.

Acīmredzot arī mums ir „jātver kaste” un jāparāda, kam pienākas „dāvana”.

Ir nepieciešamas izmaiņas mikrouzņēmumu regulējumā, nosakot nodokļu atbalstu tiem, kam tas patiešām nepieciešams. Lai to izdarītu, no visiem „meža iemītniekiem” mums ir jāidentificē „zaķi”, kurus mums nepieciešams aizstāvēt. Tie meklējami uzņēmumos ar mazu ienākumu līmeni, ģimenes uzņēmumos un citos mazos uzņēmējos. Sakārtojot regulējumu, varam stiprināt taisnīgu nodokļu piemērošanu un novērst izkropļojumus (lasi: Lai mežā visi dzīvotu draudzīgi).

Vai auto nodokļus aizstāt ar akcīzes nodokļa degvielai palielinājumu? Nē! Tas ir nepareizi!

Sabiedrības interesēs ir balsot pret tādām izmaiņām nodokļu politikā, kas paredzētu Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa (TEN), Uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa (UVTN) vai Vieglo automobiļu un motocikla nodokļa (VAMN) aizstāšanu ar akcīzes nodokļa (AN) degvielai palielinājumu.

Lai arī Saeima vienreiz jau noraidīja Likumprojektu Grozījumi Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likumā [1], klīst runas, ka līdzīgs projekts varētu tikt atkal virzīts. Arī tas būtu noraidāms!

Pamatojums, kāpēc šāda iniciatīva ir noraidāma

  1. Palielināsies degivelas cenas, tādējādi pieaugs sabiedriskā transporta un komercpārpārvadājumu izmaksas. Līdz ar to, maznodrošinātie cietīs, jo spiesti maksāt lielāku cenu par sabiedrisko transportu (arī dzelzceļa pārvadājumos, skolnieku pārvadāšanai, ātrās palīdzības, policija utt), kā arī sadārdzināsies preču cenas (maize, piens utt). Ja sabiedriskais transports, ātrās palīdzības utml spec.transports ir atbrīvots no TEN, UVTN, VAMN, tad minētais transports nav atbrīvots no AN.
  2. TEN, UVTN, VAMN var efektīvi maksāt, piemēram, mazākām auto mazāks nodoklis. Aprīkojot auto ar GPS sistēmu kontroles nolūkiem, auto tiek atbrīvots no UVTN. Tātad, ja uzņēmums pierāda, ka izmanto saimnieciskai darbībai, tas faktiski nemaksā ne UVTN, ne UIN, ne PVN (atskaita priekšnodokli). AN nav šādas kontroles. Uzņēmums var atskaitīt UIN, PVN arī par ārvalstīs iegādātu degvielu (vai nelegālu, jo pie UIN, PVN to nepārbauda).
  3. Nav korekti apgalvojumi principam, ka pārceļot TEN, UVTN, VAMN slogu uz AN, maksās tie, kas vairāk brauc, tātad bagātie. Gluži pretēji – maznodrošinātie cietīs vairāk, jo pieaugs sabiedrsikā transporta cenas un preču cenas. Vidējam braucējam nekas nemainīsies. AN kā patēriņa nodoklis ir regresīvs, proti, personas ar maziem ienākumiem faktiski vairāk samaksā patēriņa nodokļus, jo tie visus savus ienākumus patērē pirmās nepieciešamības precēm (arī transportam). Tātad vairāk maksās tie, kas nebrauc.
  4. No TEN atcelšanas iegūs tranzīta komercpārvadātāji, kas reģistrē kravas auto Latvijā, bet degvielu pērk Krievijā un nemaksā šeit AN. Atceļot TEN, tie nemaksās nekādus patēriņa nodokļus Latvijā. Bet ko iegūs vietējie pārvadātāji?
  5. No TEN, UVTN, VAMN atcelšanas iegūst vieglo auto (un motociklu) tirgotāji, samazinot savas izmaksas. Tādējādi, iegūst arī auto (un motociklu) īpašnieki – jo vairāk auto pieder, jo lielāks ieguvums. Bet ko iegūst citi (skolnieki, pensionāri utt)?
  6. Pārceļot TEN, UVTN, VAMN slogu uz AN, pieaugs degvielas kontrabanda vai iegāde ārvalstīs, tātad kopējie nodokļu (arī PVN) ieņēmumi tikai kritīsies.
  7. TEN, UVTN, VAMN ir daudz efektīvāka kontrole, praktiski nav izvairīšanās, jo to iekasē CSDD pirms tehniskās apskates. Ir tehniskā apskate, var piedalīties satiksmē (kontrolē policija), tātad ir samaksāti šie nodokļi. Turpretī, AN degvielai nevar tik efektīvi kontrolēt. Pastāv liela nelegālā daļa (ap 20%). Atceļot TEN, UVTN, VAMN valsts zaudēs ap 100 milj. EUR, bet AN neiekasēs adekvāti.
  8. Latvija zaudēs degvielas cenu konkurencē, un starptautiskie pārvadātāji vēl vairāk iepirks degvielu Krievijā un Baltkrievijā.
  9. TEN, UVTN, VAMN nodokļu atcelšanu sabiebrība nemanīs, īpaši pensionāri uc, kam nav auto, bet cenu celšanos (dēļ AN) pamanīs visi – negatīva reakcija sabiedrībā.

Risinājumi nodokļu iekasēšanas uzlabošanai

Tā vietā, lai veiktu nepārdomātas reformas esošajā nodokļu sistēmā, būtu jāuzlabo esošo nodokļu iekasēšana. Auto jomu skarošo nodokļu ziņā būtu izvērtējami šādi pasākumi:

  1. CSDD ir noteikusi degvielas patēriņa normatīvus vieglajiem auto [2]. Tādas normatīvus vajadzētu noteikt arī kravas auto. Minētos normatīvus izmantot TEN, UVTN iekasēšanā, mainot šo nodokļu politikas principus. Turklāt, minētos normatīvus izmantot arī praksē VID auditos, pārbaudot, vai saimnieciskās darbības izmaksās ir „norakstīta” reāla un legāla iegādāta degviela. Tātad, salīdzināt deklarēto patēriņu ar normatīviem, kā arī par šo degvielu uzņēmumam jāuzrāda iegādes dokumenti (kaut vai ārvalstīs). Tas samazinās PVN un UIN krāpniecību.
  2. Pastiprināt muitas kontroli, iegādājoties (beidzot 25 gadus pēc neatkarības!) nepieciešamajā daudzumā skanerus un citu infrastruktūru, ikgadējā budžetā tam papildu paredzot līdzekļus, kā arī palielināt muitnieku motivāciju. Turklāt, lūgt ES atbalstu (tsk finansiālo), tā kā Latvijas muita kontrolē ES robežu. Tas palielinās AN un PVN ieņēmumus.

[1] Grozījumi Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likumā. http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=258/Lp12

[2] CSDD. ROKASGRĀMATA PAR VIDĒJO DEGVIELAS PATĒRIŅU UN CO2 IZPLŪDI http://www.csdd.lv/lat/par_csdd/rokasgramata_par_videjo_degvielas_paterinu/

KPI jeb sasniedzamie rezultatīvie rādītāji

Lai arī šobrīd Saeimā ir iesniegts jauns likumprojekts Valsts dienesta likums, es domāju, ka tuvākajos gados joprojām valsts pārvaldē nekas būtiski nemainīsies. Tas ko es gribu teikt, ka daudzas lietas jau darbojas iespējams labi. Taču pietrūkst būtiskākā – uz rezultātu orientētas darbības (nevis procesu). Lai arī mūsu valstī it kā ir stratēģijas, programmas, plāni utt. reti tajos tiek paredzēti arī sasniedzamie rezultatīvie rādītāji.

Manuprāt, maz ir tādas iestādes, kuras ievēro šo principu labprātīgi, ti, arī praksē būt uz rezultātu orientētām. Pie tam, nosakot atskaites punktu, tas arī ir jākontrolē jeb citiem vārdiem sakot nepieciešams arī iestādes un attiecīgo darbinieku darbības vērtējums par to, kā rezultatīvie rādītāji tika sasniegti.

Arī jaunajā likumprojektā pirmajos pantos ir pateikts, ka tā vajadzētu būt. Bet, nosakot, ka iestādes ir uz rezultātu orientētas, šāda kārtība ir jāievieš. Proti, likumprojekts ir jāpapildina ar normām (iespējams atsevišķu pantu?) par „Rezultatīviem rādītājiem”. Ir jāievieš kārtība, ka katru gadu (kopā ar budžetu) atbilstoši iestādes mērķim, nosaka sasniedzamos rezultatīvos rādītājus gan iestādei, gan iestādes vadītājam, gan attiecīgiem darbiniekiem (to kompetences ietvaros. Atbilstoši mērķim un rādītājiem, nosaka uzdevumus, izpildes termiņus un atbildīgos. Tādējādi, tiek vērtēts iestādes darbs (rezultāts): vai mērķis, rādītāji sasniegti, vai uzdevumi izpildīti noteiktā laikā.

Ir jāpapildina likumprojekts ar normām, ka pirms ierēdņa vērtēšanas tiek savāktas atsauksmes (tsk. 360 grādi). Vidējā un augstākā līmeņa darbiniekiem daļa atsauksmēm ir jābūt anonīmām, lai nodrošinātu iespēju būt objektīviem. Turklāt, lielākā nozīme jāpievērš tam, vai ierēdnis izpildījis tam noteiktos sasniedzamos rezultatīvos rādītājus.

Vērtēšanai jābūt objektīvai, tādēļ vienmēr jāvērtē komisijai. Tiešais vadītājs tikai ziņo komisijai (kādas ir atsauksmes, vai sasniegti rādītāji). Bet lēmums tiek pieņemts kopējs. Pēc tam vadītājs var paziņot (izskaidrot) lēmumu ierēdnim (darbiniekam).

Tas jāattiecina uz jebkuru sabiedrisku iestādi: KNAB, Valsts kontroli, pašvaldībām, ostu pārvaldi utt. Man jau sen apnikuši kari ap attiecīgiem vadītājiem un pārvaldniekiem, īpašu komisiju veidošana utml. Ieviešot praksē pamatprincipus, kas jau sen darbojas daudzos privātos biznesos, tas atrisinātu daudzu jautājumus un uzlabotu valsts pārvaldes darbību.

Probēmas detaktors vai idejas ģenerātors

Pa lielam cilvēku tipi iedalās tādos, kas ātri atrod problēmu, bet ne vienmēr zina kā to risināt. Un tādos, kas ģenerē risinājumus, neiedziļinoties problēmas analīzē.

Problēmum detaktori parasti neatzīst savu vainu, bet pie savām nedienām vaino citus, arī neietekmējamām lietām, piemēram, līst lietus, bet nav lietussarga, tātad meterelogi vainīgi. Citos gadījumos varbūt vainīgs ir “melnais kaķis, kas pārskrēja ielu”.

Ideju ģenerātori parasti ir optimisti, kas uzreiz meklēs kā paslēpties no lietus vai “kā apmānīt melno kaķi”.

Esmu sapratis, ka, vai nu latviešu mentalitātes, ekonomiskā situācijas vai cita iemesla dēļ Latvijas sabiedrībā dominē problēmu detaktori. Tipa viss ir slikti, citi ir vainīgi pie tā utt. Esmu ievērojis, ka citas nācijas, piemēram, igauņi kaut kā tik ļoti nesūdzās, bet tas nenozīmē, ka viņiem nav problēmu. Tā ir tikai citāda attieksme.

Piemēram, atceros kādu praktisku gadījumu. Reiz strādāju Finanšu ministrijā par nodokļu ekspertu. Pēc mana ierosinājuma tika rīkotas Baltijas valstu regulāra nodokļu ekspertu tikšanās par aktuāliem jautājumiem un pieredzes apmaiņu. Kādā no reizēm, kad ziņojām par nodokļu izvairīšanos Latvijā, ievedot aizstājējproduktus, nevis degvielu, kurai piemēro akcīzi, Igauņi ziņoja, ka viņiem nav tādas problēmas. Tiekoties pēc gada Igauņi mums jautāja, kā jūs ar to tikāt galā un ko ieteiktu viņiem.

Mums Latvijā ir izcili problēmu detaktori. Piemēram, Valsts kontrole ātri atrod problēmas. Diemžēl risinājums iesprūst juridiskajos labirintos, jo katram ir savas tiesības un pamatojums par attiecīgo situāciju. Bieži vien, tas kuru pieķēra, saka, ka vainīga ir pati Valsts kontrole.

Arī žurnālisti ir izcili problēmu detaktori. Prakstiski jebkurš raidījums ir labs raidījums, ja tiek atklāta kāda problēma, skandāls vai trūkums. Diemžēl, es medijos parasti neatrodu risinājumus. Jo sabiedrībai laikam pašai ir jābūt tai gudrai un tādi jāatrod.

Vai tiešām mums pietrūkst labu, godprātīgu ekspertu, juristu, padomdevēju utt, kas fokusētos uz idejām, kā risināt un novērst problēmu, novedot to līdz sabiedrībai pieņemama risinājuma.

Mācies, darot! Dari, mācoties!

Pētījumi liecina, ka visefektīvāk jebko var iemācīties, strādājot vai darot praktiskas lietas. Proti, ap 60% studenti iemācās no prakses, 30% no lekcijām un tikai ap 10% lasot vai pašiglītojoties. Tieši tāpēc vissvarīgāk arī izglītības procesu virzīt uz studentu, skolnieku vai jebkuru izglītojošos personu praktiskām nodarbībām, iesaistot kādā projektā vai darbā.

Manprāt, šī pieeja būtiski pietrūkst Latvijas augstākajā izglītībā. Pārsvarā studiju procesā akadēmiskās lekcijas ir atrautas no dzīves. Studentiem māca vienu, studiju praksē tas dara citu, diplomdarbu tas raksta no nulles, un beigu biegās arī strādāt tas sāk, tikpat kā neizmantojot iegūtās zināšanas. Kā galvenais cēlonis tam it tas, ka, diemžēl, izglītības iestādes nepietiekoši sadarbojas ar potenciāliem darba devējiem. Nereti dzirdam, kad ir situācijas, kad darba devējs saka jaunajam darbiniekam: tas ko tu mācījies – aizmirsti, tagad mēs tev iemācisim, kā viss ir pareizi…

Lai procesu uzlabotu, studentu jau no pirmās studiju dienas būtu jāvirza uz praktiskām lietām, lai tas veiksmīgi varētu integrēties darba tirgū. Studenti būtu obligāti jāiesaista pētījumos, praktiskajos projektos, darbos un uzdevumos, ko sastāda vai pasūta potenciālie darba devēji. Šim nolūkam būtu novirzāma daļa no augstskolām dotētā finasējuma vai, veidojot īpašu stipendiju fondu.

Studetam jau sākot mācības būtu jāzina, par ko tas rakstīs diplomdarbu, ko tas pētīs un grib iemācīties attiecīgajā iestādē vai sagaida no priekšmeta. Taču arī studentiem nevajadzētu baigi fantazēt par diplomdarbu tēmām, bet tās faktiski būtu jānosaka arī darba devējiem – par aktuāliem jautājumiem vai problēmām no prakses.

Procesa cikls būtu jānoslēdz ar darba devēju un asociāciju regulāru vērtējumu un aptauju par attiecīgo augstskolu vai to studiju programu vai mācību priekšmetu.

Vietējo ne svešo*

*ieliec komatu pats

Ir jau labi, ka Koalīcija beidzot pieņems likumu, lai veicinātu vietējo produktu pirkšanu publiskajā iepirkumā. Tas nekas, ka bija jāsakrīt Ukrainas karam ar tuvojošām vēlēšanām, lai tas beidzot notiktu. Galvenais, ka tas tiks izdarīts. Taču ir jāņem vērā vairākas būtiskas lietas.

Pirmkārt, ne viss ir vietējais un ne viss ir svešais. Mūsdienu globalizācijas pasaulē patiesībā grūti nodalīt robežu un saprast, kas sabiedrībai ir labāk. Piemēram, tūkstošiem Latvijas cilvēku strādā bankās un apgādā savas ģimenes. Bet vai tās ir vietējās? Uz konfektēm rakstīts Laima uc, bet to īpašnieki, kas gūst lielāko labumu ir vietējie? Vai Limbažu piens pieder limbažniekiem? Utt. Patiesībā daudz kas vairs nav vietējais, daudz kas jau ir svešai un atbalstot vietējo mēs patiesībā atbalstīsim svešo. 

Otrkārt, arī mēs esam gloabalizēti, ti, mēs vairs nedzīvojam savā viensētā, bet sabiedrībā, ko sauc par Eiropas Savienību. Mēs vairs nevaram bļaustīties atbalstīsim savā viensētā ražoto preci, jo citi sabiedrības (ES) locekļi teiks nekā, mēs vienojāmies dzīvot kopīgi un draudzīgi. Proti, ES tirgū visi ir vienlīdzīgi jeb vietējie. Tāpēc nosakot ierobežojumu, mēs pārkāpsim vienošanos un galu galā mūs sodīs. Jautājums, kas par to atbildēs jeb maksās? Ne, jau tie, kas pieņems likumu, bet tie, kas pirks ar prieku vietējo.

Risinājums?

Patiesībā būtu jāatbalsta tas, kas dod vislielāko pievienoto vērtību Latvijai, ti, veido rezidentu ienākumus vai ienākumus visai sabiedrībai nodokļu veidā. Tas patiešām tad arī būtu vietējais, lai arī kas tas ir.

 

Bioenerģija

Jo vairāk mēģinu iedziļināties enerģētikas jautājumos, OIK, brīvajā tirgū tt, jo vairāk kļūsts neskaidrs. Viegli apmaldīties, kā labirintā. Skaidrs ir tikai tas, ka viss ir samudžināts (lasi: sačakarēts), iespējams speciāli, lai labumu gūtu daži izredzētie, nevis sabiedrība.

Es protams atbalstu nacionālo ražošanu, tsk elektroenerģijas, taču, atbalstam jābūt samērojamam ar sabiedrības interesēm (pievienoto vērtību, nodokļiem utt), nevis atbalstu dažiem, kuri vairo savu bagātību, iegādājoties jaunus auto, motocilus vtml.

Manuprāt, runas par to, ka nav jāatbalsta TEC, jo tie izmanto Krievijas gāzi ir garām. Manurpat, jāskatās, kas tad tomēr sabiedrībai ir labāk. Īsi runājot šobrīd sanāk, ka ir ogligātais iepirkums par jaudas neizmatošanu, jeb galu galā mēs atbalstām turku vai amerikāņu iekārtas. Kāpēc tas būtu labāks? Manuprāt, atbalsts koģenerācijai ir pareizi, turklāt, iespējams vēl vajadzētu to uzlabot, jo investoriem nav skaidrības, kad un vai vispār investīcijas atmaksāsies.

Arī vēja stacijas manuprāt ir OK. Jo tās nosedz elektrības trūkumu reģionos, ti piegāde uz reģioniem ir dārgāka, nekā uz vietas iegūtā.

Manuprāt, atbalsts mazajiem HES, mūžīgi garantējot obligāto iepirkumu, dažiem par dubulto tarifu, gan ir pārspīlēts. Kāds pamats? Ko sabiedrība iegūst. Es piekrītu, ka atbalstam būtu jāsedz investīcijas (attiecīgā investīcu atmaksāšanas periodā+samērīga peļņa), bet ne jau iepirkumu mūžu garumā.

Manuprāt, noteikti pārspīlēts ir atbalsts bioenerģijas ražotājiem. Iespējams šis risinājums der Vācijai, kur enerģijas iegūšana no biotermināliem ir tipa pilna ražošanas cikla sastāvdaļa. Proti, zemniekam ir zeme. Zeme ražo barību. To apēd dzīvnieki. Dzīvnieki ražo mēslus. Mēsli ražo enerģiju. Atkritumi nonāk atpakaļ uz lauka. Un viss sākas no sākuma. Taču pie mums NAV cikla. Pie mums izskatās atkal viss ir sačakarēts. Jo priekš biotermiāliem speciāli ražo ‘mēslus’. Rezultātā: priekš kam ražot pārtiku, kur nu vēl par ‘pilnu ražošanas ciklu’ padomāt.

Respektīvi ne viss ir melns, kas tāds izskatās. Es ceru, ka nāks kāds, kas atmudžinās (lasi: sakārtos) šos jautājumus.

Kara spēles

Naivi domāt, ja Krievijas humāno palīdzību Ukraina apturēs, tā tikpat draudzīgi atgriezīsies atpakaļ. Skaidrs, ka Putins jau sākumā visu ir izplānojis. Skaidrs, ka tā ir provokācija, nerēķinoties ne ar vienu, kur nu vēl ar šoferiem. Mans tēvs savulaik nostrādāja par šoferi vairāk kā 40 gadus. Es iedomājos, kā viņi jūtas, vienkāršie šoferi, kam dota pavēle braukt, kaut gan zini, ka uz tevi šaus, iespējams pašu cilvēki.

Tas ir briesmīgs karš. Viltīgs ar meliem. Acīmredzami mūsdienīgi jauns stils. Ir tāda kāršu spēle Meļi. Tu nosauc kārts mastu un noliec. Pretiniekam jāatmin, vai tu melo, vai ne. Ja melo, tad ņem visu kolonu, ja ne, pretiniekam jāņem kārtis. Uzvar tas, kam beidzās kārtis.

Šajā karā ir līdzīgi. Krievi visu laiku melo. Tikai kārtis atpakaļ tie gan neņem….