Pēdējā laika aktīvās ņemšanās ap mikrouzņēmumu nodokli atsauc atmiņā kādu bērnībā populāru multiplikācijas filmu „Dāvana visvājākajam”. Tās pamatā ir stāsts, ka mežā visi cīnās savā starpā, ērglis grib noķert zaķi, tad vilks to dzenā, kā arī lapsa tam dzenas pakaļ. Lauva grib, lai mežā visi dzīvo draudzīgi viens ar otru, un viņš izdomā viltīgu plānu, nosūtot meža iemītniekiem kasti ar uzrakstu „Dāvana visvājākajam”. Meža pastnieks dzenis apstaigā meža zvērus un prasa, kurš ir visvājākais? Beigās tas nonāk pie zaķa, kas saka, ka ir visvājākais. Tomēr, pie dāvanas zaķis netiek, jo pēkšņi gan lapsa, gan meža cūka, gan vilks grib paši būt visvājākais. Kad kaste tiek atvērta, visi ierauga, ka iekšā sēž lauva, un visi aizmūk, izņemot zaķi. Kad lauva vaicā zaķim: „Kāpēc Tu neaizbēgi”, zaķis atbild: „Tāpēc, ka es esmu visvājākais”.
Līdzīgi mums ir sanācis ar mikrouzņēmumu nodokli. Sākumā mēs ar to gribējām palīdzēt visvājākajam (lasi: mazajam biznesam). Praksē, vājāki izrādījušies “meža cūkas, viltīgās lapsas un galu galā arī vilki” pieteikušies šai „dāvanai”.
Acīmredzot arī mums ir „jātver kaste” un jāparāda, kam pienākas „dāvana”.
Ir nepieciešamas izmaiņas mikrouzņēmumu regulējumā, nosakot nodokļu atbalstu tiem, kam tas patiešām nepieciešams. Lai to izdarītu, no visiem „meža iemītniekiem” mums ir jāidentificē „zaķi”, kurus mums nepieciešams aizstāvēt. Tie meklējami uzņēmumos ar mazu ienākumu līmeni, ģimenes uzņēmumos un citos mazos uzņēmējos. Sakārtojot regulējumu, varam stiprināt taisnīgu nodokļu piemērošanu un novērst izkropļojumus (lasi: Lai mežā visi dzīvotu draudzīgi).
marisjuruss.wordpress.com 